Sniegputenis skrēja uz rinķi vien, likās, ka viņš šodien cenšas pārspēt vasaras vētru, bet viņš bija mīksts un skaists, lai kā viņš censtos plosīt priedes, vairāk par dažām skujām tas nespēja notraukt no spēcīgajiem kokiem, pat vienaldzīgas pret puteni bija vasarā ar visām saknēm izgāztās priedes. Putenis metās visapkārt, aiz viņa kā pēdas palika balta un pūkaina zeme, koku zari, māju jumti un pat sētas mietiņi bija apcepuroti ar baltām micītēm. Tā sniegputenis skrēja visu dienu, nedaudz aizelsies, nedaudz nosvīdis, bet nenogurstošs. Pret vakara pusi, tas rimās, liekas, ka beidzot bija izpumpējis visus spēkus un devās pie miera kopā ar sauli, kas slēpdamās aiz mākoņiem un puteņa vieglās virmoņas vispār nebija redzama. Tikai, brīdī, kad laidās aiz apvāršņa it kā pēkšņi uznākusī krēsla liecināja, ka saule ir bijusi un tūlīt tā būs prom. Putenis norima pavisam klusi, ārā palika miers, baltā sniega segā ietīts ciems, priedes un jūra. Džerijs visu dienu bija gaidījis, kad norims putenis un iestāsies miers, lai varētu doties naksnīgajā pastaigā gar jūru. Šodien bija īstā diena, tā bija šodiena, vakardienas palika aiz muguras un rītdienas vel nebija pienākušas. Viņam bija šodiena, šodienas vakars, īstais laiks apaut zābakus uzmest uz pleciem mēteli, ievīstīties biezajā šallē uzvilkt uz ausīm cepuri un atstāt tikai acis vaļā, lai var ceļu redzēt un netīši neaizbristu uz kādu aizjūras zemi pāri ledus krāvumiem.
- Vilhelm, taisamies, uzsauca Džerijs un pietrausās kājā no klubkrēsla un pameta aiz muguras silto kamīnu, miera ostu, kas sildīja un riesa mieru sirdī.
Vilhelms asti luncinādams ar priekā dzirkstošām acīm pielēca kājās un jau pēc mirkļa mīņājās pie durvīm un smaidā atziestu purnu skatījās kā Džerijs lēnām ģērbjas, lai varētu turēties pretīm ziemas spelgoņai un nepievērstu uzmanību sidrabotās bārdas rotātajam lauskim, kas spēra pa mājas pakšiem, un gāja no vienas mājas uz otru, no viena ciema uz otru. Džerijs beidzot bija ietērpies ziemas iekarotāja cienīgā apģērbā, viņš paņēma no plauktiņa adītos dūraiņus, kas lieliski sildīja rokas un lieka just tādu mājīgu un siltu sajūtu, līdz pat strauji pukstošajai sirdij, kas jau bija sagatavojusies ceļam gar naksnīgo jūru.
Džerijs brida pa piesnigušo taciņu, ja vien to varētu saukt par taciņu, putenis bija visu nolīdzinājis vienā līmenī, ka tikai Džerijs vien zināja, kur tā vijas un protams Vilhelms, kas lēkšoja pa priekšu ik pa brīdim iebāžot purnu sniegā un ar prieku to purinot uz visām pusēm. Viņš ostīja ziemas smaržu, jo tā bija īpaša smarža, pavisam svaiga. Tikko kritušais sniegs, vel bija pavisam gaisīgs, starp tā prāslām gaiss bija ledaini auksts un smaržoja pēc mākoņiem, vēja un sala.
Tā viņi brida pa taciņu uz jūru, Vilhelms tverdams ziemas auksto un dzestro gaisu, ķerstīdams iedomātas kaijas un priecājoties par visu apkārt uz pasaules. Džerijs turklāt gāja domīgs, viņam prātā bija savs putenis, kas negribēja rimt, viņš mulsi smaidīja un gremdējās vakardienās, lai gan to nevajadzēja darīt, vajadzēja baudīt šodienu, šo mirkli, kad viņi divatā ar Vilhelmu varēja vienkārši būt paši par sevi, aiz muguras viss ciems gulēja un viņi bija uz šīs pasaules gandrīz vieni, ja neskaita koku dobumos gulošās vāveres, kādu vientuļu kaiju, kas bija atskrējusi no ostas, bet saprotot, ka šeit uz aizsalušās jūras nav ko darīt ātri metās pakaļ kādam zvejas kuģim, kas solīja kārtīgu maltīti ar gardām zivīm.
Jūra bija tumša, bet ne draudīga, tā bija balti pelēka un izstaroja mieru, Džerijs ar Vilhelmu lēnām devās gar jūras krastu uz ostas pusi, kur tālumā varēja redzēt ik pa brīdim uzliesmojošo bāku, kas kā vientuļa māte meta skatienu jūrā gaidot mājās savus bērnus, gan lielus zvejas traļus, gan mazas kuterlaiviņas, pilnas ar jūrniekiem, kuru sejas bija sārtas no ziemas vēja, bet apmierinātas, jo zveja bija izdevusies. Tā viņi gāja gar krastu katrs domādami savas domas. Kaut kur aiz plānās mākoņu kārtas blāvā plankumā centās izlauzties gandrīz pilnais mēness. Pēkšņi vējš spēji uzrāva virpuļojošas sniega puteņa paliekas un asi iesitās Džerijam sejā. Džerijs noskurinājās un mirklī tika izrauts no pārdomām. Pasaule apkārt pēkšņi izskatījās tik tukša, bija tikai Viņš, Vilhelms un mirgojošā bāka, kas vientuļa stāvēja krastā un ik vakaru skatījās jūrā. Tā bija viņas dzīve, skumja un vientuļa, pat garām braucošo kuģu taures nespēja to uzmundrināt, un arī bākas sargu bija pārņēmusi tāda pati grūtsirdība. Arī viņš bija pasācis vakaros pirms gulēt iešanas stāvēt bākas galotnē un skatīties uz jūru, katru dienu tā bija citādāka, bet ar vien tā pati, it kā nomierināja, bet tajā pašā laikā bija tik plaša, ka viņš jutās tikai mazs priedes sprungulis, ko jūra pēc sava ieprāta varēja mētāt pa viļņiem kā vien vēlējās. Džerijs skatījās uz bāku un juta sev cauri strāvojošās bākas sarga sajūtas. Patiesībā, katrs cilvēks bija savas bākas sargs, kas vientulīgi vērās dziļi jūrā, redzot, cik tā mainīga, bet ik reizi tā pati jūra.
Džerijs apstājās un skatījās tālumā, tālumā, kur jūra pazuda tumsā, tikai nojaust varēja, kur aiz ledus krāvumiem tā vel ir dzīva un neapklāta ar ledu. Tā bija viņa jūra un atkal un atkal viņš atgriezās pie tās, lai nomierinātu sevi.
Vilhelms pieskrēja klāt Džerijam un iebakstīja ar purnu, pārāk ilgi viņš bija stāvējis un domājis par jūru, viņš saprata, ka jādodas mājā, viņš zināja, ka Vilhelms ir pārliecināts par to, ka Džerijam jāiet mājās. Viņš sabužināja viņa mīlošā suņa galvu un pagriezās uz māju pusi, Vilhelms bija iztrakojies pa sniega vāliem un tagad mierīgi kā vistuvākais draugs čāpoja viņam līdzās. Viņi gāja, uz mājām, viņi gāja uz priekšu, un tikai Džerijs zināja, ka ceļš ved uz priekšu un tikai uz priekšu, atpakaļ nevar, uz vietas stāvēt nevajag. Tā var nosalt un pārvērsties par nosalušu vāverēnu, kā bērnībā lasītajā Trollīša Mumina grāmatā. Nē viņš nav muļķa vāverēns, kurš visu vasaru vāc riekstus un slēpj dobumos, un katru ziemu lēkā no viena koka uz otru meklējot, kur tos ir noslēpis, jo kā jau vienmēr to neatcerās.
Viņi gāja tumsas, ziemas ieskauti, divi labi draugi, kurus neizšķirs nekas uz pasaules.
