Sabīne piekļāvās ciešāk Džerijam. Viņai bija nedaudz vēsi, vasara tiko bija sākusies, bet pie jūras vakarā vel nebija tik silts. Viņi sēdēja uz maza soliņa pie kāpām, pa pludmali kā vienmēr kaijas dzenājot skraidīja Vilhelms, ik pa brīdim iebrienot aukstajā ūdenī. Viņš bija slapjš, aizelsies un smiltīm aplipis, un tā viņš joņoja pa pludmali šurpu turpu, jautri riedams un dzenādams kaijas no viena gala uz otru. Džerijs skatījās uz Vilhelmu un smaidīja par to, ka viņa draugam pietika ar pludmali pilnai laimei. Viņam pašam savukārt pilnai laimei pietika ar Sabīni līdzās, kas viņam piekļāvusies sildījas pēdējos saules staros. Saule laidās ar vien zemāk un pavisam drīz tā skars jūras malu un dažu minūšu laikā pazudīs aiz apvāršņa. Šis bija pirmais saulriets, ko viņi kopā vēroja pie jūras. Šis bija īpašs brīdis. Viņi pieglaudušies viens otram, saule, mīlestība un miers. Viņiem nevajadzēja teikt ne vārda, viņiem pietika vienkārši ar to, ka viņi bija līdzās, vienkārši viņi bija. Saule lēnām pietuvojās jūras līnijai un pretīm viņiem nostiepās virmojošs zeltains ceļš, gluži kā aicinot doties pretīm nezināmajām pa zeltainu gaismas strēli. Džerijs sēdēja un domāja par ceļu pretīm nezināmajam, viņš juta līdzās Sabīni un saprata, ka arī šis ceļš kopā ar viņu ir ceļš pretīm nezināmajam. Viņš zināja, ka vēlas iet šo ceļu, pat pilnībā nezinot to, kur tas viņus aizvedīs, galvenais, lai tikai viņi iet šo ceļu kopā. Viņš ciešāk apskāva Sabīni. Saule jau bija pa pusei pazudusi aiz apvāršņa, bija skaisti. Vel mirklis un saule pazudīs aiz apvāršņa atnāks nakts un lai redzētu nākamo saulrietu būs jāgaida nākamais vakars. Tāpēc šie brīži bija tik īpaši, jo kurš gribētu skatīties mūžīgu saulrietu, tas vairs nebūtu pārdesmit minūšu ilgs piedzīvojums.
Bija pagājušas jau gandrīz desmit minūtes kopš saule bija nozudusi aiz apvāršņa, sāka krēslot, bet viņi vel sēdēja pieglaudušies viens otram un skatījās tālumā, kur tiko bija zeltainais ceļš uz nezināmu pasauli. Džerijs noliecās pār Sabīni un noskūpstīja viņu uz pieres. Sabīne pacēla galvu, pasmaidīja.
- Ejam uz mājām? Paliek vēss.
Sabīne pamāja ar galvu, sabužināja Džerijas matus un piecēlās. Džerijs arī piecēlās, paņēma viņu pie rokas un pirms griezties uz māju pusi uzsauca Vilhelmam. – Vecīt, marš uz mājām.
Vilhelms saausījās un ieraudzījis, ka saimnieks dodas uz māju pusi, meta pie miera kaiju izdzenāšanai un metās skriet pakaļ uz mājām. Pagāja tikai daži mirkļi, kad viņš jau bija paskrējis viņiem garām un pa kāpnēm skrēja augšup uz māju pusi.
Klusēdami viņi kāpa pa kāpnēm augšup un katrs domāja savas domas, par saulrietu, viņiem, mīlestību. Viņi pat nemanīja to kā bija kāpuši pa kāpnēm un pa taciņu nonākuši līdz mājām, kur viņus elsodams pie durvīm jau gaidīja Vilhelms. Džerijs atvēra durvis, Vilhelms ātri aizļepatoja uz istabu un nosēdās pie izkurējušā kamīna, gaidīdams, kad smainieks iedarbinās šo siltuma mašīnu, lai varētu izžāvēt savu slapjo spalvu. Istabā ienāca arī Džerijs un Sabīne, Vilhelms paskatījās žēlām acīm uz Džeriju, tā vien sakot, ka te ir tik vēsi, ka kamīns būtu pats galvenais, ko tagad iekurināt.
- Es iekuršu kamīnu dārgā, savādāk nedaudz vēss.
- Protams Džerij, es noteikti gribu sasildīties un tavs slapajais suns arī laikam negrib saķert iesnas, smaidot atbildēja Sabīne un atlaidās dīvānā.
Džerijs paņēm dažas pagales ielika kamīnā, tad salika zem tām skaliņus un dažas strēmeles no kādas vecas avīzes, kur virsraksts vēstīja par tuvojošajām prezidenta vēlēšanām. Vilhelms sēdēja līdzās un nopietni vēroja Džeriju, viņš zināja, ka šo rituālu nedrīkst traucēt, viņš saprata, ka tas ir īpašs rituāls, kas liek iedegties kamīnam un dot siltumu. Kaut kad agrāk viņš bija mēģinājis Džerijam atņemt kādu no skaliņim, lai parotaļātos, bet tad bija dabūjis pa ausīm un turpmāk saprata, ka tā nedrīkst darīt. Džerijs uzsķīla sērkociņu un aizdedzināja saburzītās avīzes, tās spoži iedegās un liesmas sāka laizīt skaliņus, kas skaļi sprakšķēdami sāka degt, vel nedaudz un arī sausās priežu pagales iedegsies liesmās un istabu piepildīs priežu siltums.
Džerijs atlaidās līdzās Sabīnei dīvānā un skatījās, kā lēnām iekurās kamīns un istaba sāk uzsilt. Sabīne nolika galvu uz viņa pleca. Miers.
)
