Mar
06

Ceļotāji laikā

Lūk šeit var atrast mazu ieskatu, par citu slavenību ceļošanu laikā. http://www.newageman.co.uk/14-time-travelling-celebrities

un šeit arī viens no maniem pirmajiem ceļojumiem laikā – 1940

Dec
07

Kafija ar pienu

Sniegpārslas skrēja visriņķī, lipa pie mēteļa, ķērās cepurē, bārdā un vispār centās iekļūt zem drēbēm, lai ātri izkustu un pārvērstos par ledainu ūdeni. Ziema pieņēmās sparā. Džerijs brida līdz ceļiem piesnigušajā sniegā un taciņas atblāzma vien bija nojaušama, ka uz tās neauga koki. Putenis arvien vairāk grieza sniegpārslas trakā dejā, ja ieskatās, tad varēja sajust tādu kā ritmu, kā valdzinošu džezu, kādā pārslas skrēja un mijās viena ar otru. Viens-div-trīs, viens, viens divi, divi, trīs, vienstrīspieci. Džerijs palūkojās atpakaļ uz sniegā iemītajām pēdām, tās jau putenis lēnām vēra ciet, pēc minūtēm desmit neviens vairs nemanīs, kur viņš ir devies. viss bija balts un noapaļots, visi asie stūrī, koku spīgās zaru rokas, viss bija klāts baltām mīkstām sniega micēm. Viss bija sniegā. Likās, ka ir īstais laiks atgulties sniegā, saplūst ar to un palikt par sniegu, bet tomēr, domas par silto kamīnu lika doties mājup. Tur gaidīja Vilhelms, izlaidies pie kamīna, viņam jau nevajadzēja iet uz veikalu pēc maizes, piena un kafijas. Bet bez kafijas ziemas rītos Džerijs nevarēja, tas bija kā rituāls, kad māju piesmaržo grauzdiņu, tikko gatavotas kafijas aromāts, kas mirkli sajaucās ar pienu un visa māja kļūst krēmkrāsas smaržā, kā kafija ar pienu. Vel nedaudz un jau varēs saskatīt dūmeni, no kura lēni sniegputenī ceļās dūmi.

Sep
11

Uz mola

Mēs ar Vilhelmu sēdējām uz mola, pareizāk es sēdēju, bet Vilhelms gulēja man pie kājām. Es klausījos viļņu šalkoņā un skaitīju mola balstus. Kreisajā pusē cik man skatiens sniedza saskaitīju septiņpadsmit, bet labajā pusē veselus deviņpadsmit. Vilhelms pacēla galvu un satraukti saspicēja ausis, tad pieleca kājās un metās pa molu uz krastu. Tikai tad es pamanīju, ka viņa nāk. Mēs atkal tikāmies uz mola. Cauri viļņu šalkām es jau varēju sadzirdēt Vilhelma priecīgo riešanu un viņas smieklus, cenšoties atgaiņāt Vilhelmu. Es piecēlos kājās notrausu smiltis no biksēm un devos viņai pretīm.
- Vilhelm, vari nomierināties vienreiz? – viņa smiedamās apsauca Vilhelmu.
Pavisam drīz jau viņa bija jau pavisam tuvu.
- Vilhelm! – Es skaļi uzsaucu. – Miers!
Vilhelms izdzirdot manu balsi uzreiz nomierinājās un pazemīgi klumpačoja pie manis.
- Sveiks. – Viņa nočukstēja pienākot man klāt un viegli noskūpstīja.
- Atkal neesi noskuvies! – Viņa smiedamā viegli iedunkāja mani.
Es protams nepalikku parādā un cieši apkampu viņu un noskūpstīju velreiz.
Mēs sadevāmies rokās un gājām uz mola galu. Mēs klusējām, viegli virpinājām viens otra pirkstus sadotajās rokās un klusi pie sevis katrs domājām par mums.
Mēs nonācām pie lielā akmens, uz kura apsēžoties likās, ka visa jūra ir kautkur lejā un Tu esi visu varenais Poseidons.
Mēs apsēdāmies viens otram līdzās uz akmens. Vilhelms bija iekārtojies uz blakus akmens un luncinādams asti skatījās uz mums, ik mirkli gaidīdams, kad ar kādu žestu viņam tiks ļauts mesties pie mums un skaļi rejot rotaļīgi mums kost un iekārtoties ar galvu klēpī.
Mēs vērojām jūru, bija vasaras vakars un saule atspīdot viļņos vizuļoja kā noslīpēts briljants, zilganbalti un visās varavīksnes krāsās vienlaicīgi. Mēs vel jo projām nerunājām, mums nevajadzēja runāt, mēs bijām tikai un vienīgi sev.

Sep
08

Iestum manu Linkolnu

Atkal attausa prātā doma, ka vajag noskatīties Coffe and Cigarettes filmu.

Iemalkot alusmalku izvilkt smēķi un nolamāties, ka pie velna vajag dzert kafiju kādā nomaļā tējnīcā diskutējot par dažnedažādākajām lietām smēķējot vienu cigareti pēc otras, līdz pienāk klāt Niks Keivs un Idžī Pops un palūdz iestumt viņu linkolnu, kam krāsa ir manāma tikai dažās vietās, pārējā ir nolobījusies traucot cauri Nevadas tuksnesim.

Ir mūzika pie kuras gribas mīlēties un ir mūzika pie kuras gribas ārdīties un piedzerties!

Ir mūzika pie kuras gribas sēdēt un nedomāt neko un ir mūzika pie kuras gribās traukties ar mašīnu cauri Nevadas tuksnesim.

Ir mūzika kuru gribas.

http://www.youtube.com/watch?v=9E4J7EoUPS0

Aug
30

You are Alive

Sometimes I think about one simple thing – what is living, what is meaning of life, what is our purpose to live on earth, in universe or are we just holographic image form black hole event horizon layer. So, I always remember Douglas Adams idea from ‘The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy’. The Answer to the Ultimate Question of Life, The Universe, and Everything is forty two! But this is not answer to, what is meaning of life. I prefer to believe, that meaning of live is live itself. You need to understand that you are alive, your live is the meaning of life. But we can joke about that too.

Guy dies and come to heaven and meet God.

- O, God, please say, what was a meaning of life?

- Remember you have been on train in 1986. year, from Paris to Berlin?

- Yes, I remember.

- Remember, there was a gentleman in dining car, who ask you to pass you salt?

- Yes!

- And that was your meaning of life, your purpose in your and others lives.

After this joke we, can think, that everything is complexly tied together, and each thing what we do, can be our meaning of life, and all other things are just other meanings of life, for other. And we just live our lives for one single purpose.

And remember, You are Alive!

Aug
27

Atrodi sevi

Ej uz priekšu, domā, esi un ceri. Šodien tu skaties uz pasauli ar citu acīm, tu redzi, to, ko tev pasaule liek redzēt. Tu jūti? Nē, tu vienkārši skaties ar citu acīm. Arī pats uz sevi tu skaties ar citu acīm, ar klišejām, štampiem pēc ierastiem šabloniem. Saki tā vajag, tā visa pasaule ir iekārtota. Tā visi dara, darīja un mūžam darīs. Es arī skatos uz pasauli un sevi caur citu acīm, caur pieņemtiem mēriem un etaloniem. Bet kā ir patiesībā, un kāda īsti ir īstā patiesība? Īstā patiesība ir redzama tikai sev pašam ieskatoties sevī. Atrast sevi un redzēt patiesi var tikai redzot savām acīm, bez klišejām, bez apkārtējās pasaules uzspiestajām morāles un lietu pareizības normām. Mēs esam sociums, kas darbojas kā sistēma, pēc noteiktiem un pakārtoties noteikumiem. Mēs, katrs esam saslēgti sabiedrības važās, mums liekas, ka mēs strādājam sabiedrības labā, bet īstenībā mēs strādājam kāda labā, kurš pats nezin, to kas viņš ir un kāpēc viņš ir. Vienkārši viss ir pakārtots naudai un varai, citam šajā materiāli sociālajā pasaulē nav nozīmes, un tas jau ir iestrādāts no laika gala, kad cilvēki vel ādās tērpušies mijās ar bultu uzgaļiem, dārgmetāliem un skaistiem gleimežvākiem. Vērtība bija lietās, nevis cilvēkā pašā. Protams tad bija vairāk cilvēku, kas izprata sevi, dabu un dzīvoja noteiktā harmonijā, vai pat bija apjautuši savu esību.

Cilvēkam vajag ieskatīties pašam sevī, redzēt sevi, tādu kāds viņš ir, vienkārši ir. Atmest visu ko uzspiež ārējā pasaule, visu to kā māca būt, neesot par sevi. Tikai tā cilvēks var atbrīvot sevi un iepazīt sevi un atklāt patiesību, kas mums ir miglā tīta un nezināma līdz brīdim, kad spēsim paši to redzēt, sajust un uzstādīt par galveno pāri materiālajai pasaulei, varai, sistēmām.

Vajag iegrimt savās domās, caur tām tik ārā  no sevis, lai būtu pats par sevi. Padomā kādreiz, ka vajag vispirms izprast sevi, un tikai tad varēsi ar patiesības acīm skatīties uz pārējo pasauli. Pagaidām tu redzi tikai to, ko vēlās apkārtējā pasaule. Tu esi pasaules piedēklis, un tevis nav. Atrodi sevi!

dr. sci. fi. Džeroms Džeims Vaits

Aug
26

Viņa dejo savādāk.

Laikam kļūstu vecs, jo neko daudz nesaprotu no jaunās popmūzikas. Protams man varbūt būtu jāseko tam līdzi, bet varbūt nevajag. Es klausos to mūziku, kas man patīk un spēlēju to mūziku, kas man liekas patīkama. Un popmūzika vairs jau nav mana mīļākā mūzika, kopš pamatskolas un tīņu gadiem. Esmu citādāks mūzikas izvēlē, es neklausos to, ko visi. Protams ir izņēmumi, ir izņēmumu dziesmas, kas no popmūzikas man ir tīkamas. Bet tie ir daži eksemplāri.

Es noteikti zinu, kad sēdēšu uz sava rančo lievenīša šūpuļkrēslā, ar pīpi zobos un uz vecā sagrabējušā atomradioaparāta skanēs britpops, noteikti mani mazbērni savā tīņu vecumā smiesies par savu opīti, kas klausās šlāgeri.

Ja tā nopietni padomā, tad jau viss arī tā notiek, mans tēvs, arī opītis, klausās sava laika jauniešu mūziku, tie paši bītli, rokenrols,  tas toreiz bija jauniešu popmūzika, un vecie opji nesaprata, kas tas ir. Tāpat būs noteikti ar manu paaudzi, kas klausīsies savu deviņdesmito mūziku un jaunie smiesies par to. Viss notiek cikliski un uz rinķi vien.

Mēs visi esam cikliski, mūzika reinkarnējas jaunās skaņas, bet paliek tās pašas septiņas notis. Cilvēks reinkarnējas no viena uz otru un pasaule mainās.

Pēdējā laikā domāju, daudz domāju un vispār “nedaudz par viņu”.

Pieķeru sevi regulāri pie domas,  par viņu, klusi pie sevis nočukstu viņas vārdu, it kā saucot viņu. Tie ir mazi un neapzināti mirkļi, bet liek just viņas klātbūtni.

Aug
19

145 = 1! + 4! + 5!

Kā tad tur bija ar dzīves jēgu? Ja teiktu Duglasa Adamsa vārdiem, tad  tā ir 42. Protams tā var būt arī 145 un vispār var nebūt.

Par to jokojas un jokosies mūžam, kamēr vien dzīves jēga būs aktuāla.

Nomirst vīriņš un nonāk debesīs un satiek Dievu, un jautā viņam.

- Vai tagad vari man pateikt, kas bija dzīves jēga?

- Bet protams, atceries, kā 1985. gadā brauci ar vilcienu no Parīzes uz Londonu?

-Jā!

- Atceries, tev restorānvagonā angļu džentlmenis pajautāja padot sāli?

- Jā!

- Lūk arī tava dzīves jēga.

Dažam tas var likties komiski, dažam nežēlīgi, cits vienkārši palaidīs gar ausīm to ideju. Bet interesanti, ja nu katram cilvēkam dzīves jēga ir izdarīt vienu konkrētu lietu savā dzīvē un viss pārējais ir pakārtots, šai lietai un citu cilvēku lietām. Kas to lai zin. Protams lasot Bredberija “Pieneņu vīna” pirmo nodaļu, no tās es saprotu, ka dzīves jēga ir pavisam vienkārša, dzīves jēga ir dzīvot. Ja tu nedzīvo, tad kāda jēga vispār būt. Tev ir jāizbauda tā sajūta, ka tu esi dzīvs, ka tu jūti pasauli un izbaudi to visu.

Es ieteiktu katram kaut reizi padomāt un apzināties to, ka esi dzīvs. Bez tā tu nepamanīsi, ka dzīvo. Tu nedzīvosi.

Kad man atkal kāds pajautājs – Kas tu esi? Es neatbildēšu, ka es esmu piederīgs pie konkrētas darba vietas, sociālā slāņa vai mūzikas stila. Es atbildēšu :

Es esmu dzīvs!

Aug
18

citādāk

Vēsture atkārtojas cikliem
Cilvēki dzīvo citiem
Mes esam nedaudz citādi
Mēs kārtību pasaulē jaucam
Pārdomāt dzīves jēgu
Saprast, ka esi dzīvs
Domāt, runāt, rīkoties
Uz Tu ar sauli būt
Melns, balts vai citadāks
Vienalga, viss ir viens
Tā gadās varbūt tikai
Reizi piecsimts gados

Aug
01

pilsēta naktī

Viņš sēdēja uz lieveņa. Vilhelms bija nolcis galvu viņam uz ceļiem un gulēja. Gaismas dzisa viena pēc otras. Vakara dzestrums apņēma viņa domas. Viņš sēdēja un rakstīja, rakstīja dzeju, tādu saldeni lipīgu par mīlestību. Jā tieši šī dzeja viņam padevās vislabāk. Tālumā vairs bija redzamas tikai pāris kaimiņu māju gaismas. Smaržoja ievas. Šī bija visīstākā pavasara smarža, protams pēc tiko atkusušās zemes smaržas, pēc pirmo pumpuru paukšķošās atvēršanās smaržas, pēc visa, kas bija apkārt. Tas bija pavasaris, tas bija viņa pavasaris. Nedaudz streipuļodams, virpuļodams un visādi citādi dīvaini kustoties garām aizplīvuroja pirmais taurenis. Raibs. Tiko pamodies no kūniņas nu centās tvert ar saviem spārniem  vārgos saulrieta starus un pretoties vējam. Tāds bija pavasaris un vasara izskatās būs gana raiba.

2008. gada 5. maijs

Džerijs aizvēra dienasgrāmatu un aizdomājās, viņš pat lāga neatcerējās cik raiba bija tā gada vasara. Bet skaidri zināja, ka šī vasara jau ir bijusi gana raiba, un skaidri zināja, ka tā vel nav beigusies un varēja sagādāt milzums pārsteigumu. Īstenībā viņš juta, ka kaut kur aiz tālēm ir rudens, un viņam rudens vienmēr bija pārmaiņu laiks. Aiz loga mainījās laiks, brīžiem saule, brīžiem viegls veldzējošs lietus. Šis vakar viņam likās kā piemērots, lai izietu pastaigā pa pilsētu, kad sāk krēslot.

Older posts «