Apr
29

Zeltains ceļš uz nezināmo!

Sabīne piekļāvās ciešāk Džerijam. Viņai bija nedaudz vēsi, vasara tiko bija sākusies, bet pie jūras vakarā vel nebija tik silts. Viņi sēdēja uz maza soliņa pie kāpām, pa pludmali kā vienmēr kaijas dzenājot skraidīja Vilhelms, ik pa brīdim iebrienot aukstajā ūdenī. Viņš bija slapjš, aizelsies un smiltīm aplipis, un tā viņš joņoja pa pludmali šurpu turpu, jautri riedams un dzenādams kaijas no viena gala uz otru. Džerijs skatījās uz Vilhelmu un smaidīja par to, ka viņa draugam pietika ar pludmali pilnai laimei. Viņam pašam savukārt pilnai laimei pietika ar Sabīni līdzās, kas viņam piekļāvusies sildījas pēdējos saules staros. Saule laidās ar vien zemāk un pavisam drīz tā skars jūras malu un dažu minūšu laikā pazudīs aiz apvāršņa. Šis bija pirmais saulriets, ko viņi kopā vēroja pie jūras. Šis bija īpašs brīdis. Viņi pieglaudušies viens otram, saule, mīlestība un miers. Viņiem nevajadzēja teikt ne vārda, viņiem pietika vienkārši ar to, ka viņi bija līdzās, vienkārši viņi bija. Saule lēnām pietuvojās jūras līnijai un pretīm viņiem nostiepās virmojošs zeltains ceļš, gluži kā aicinot doties pretīm nezināmajām pa zeltainu gaismas strēli. Džerijs sēdēja un domāja par ceļu pretīm nezināmajam, viņš juta līdzās Sabīni un saprata, ka arī šis ceļš kopā ar viņu ir ceļš pretīm nezināmajam. Viņš zināja, ka vēlas iet šo ceļu, pat pilnībā nezinot to, kur tas viņus aizvedīs, galvenais, lai tikai viņi iet šo ceļu kopā. Viņš ciešāk apskāva Sabīni. Saule jau bija pa pusei pazudusi aiz apvāršņa, bija skaisti. Vel mirklis un saule pazudīs aiz apvāršņa atnāks nakts un lai redzētu nākamo saulrietu būs jāgaida nākamais vakars. Tāpēc šie brīži bija tik īpaši, jo kurš gribētu skatīties mūžīgu saulrietu, tas vairs nebūtu pārdesmit minūšu ilgs piedzīvojums.

Bija pagājušas jau gandrīz desmit minūtes kopš saule bija nozudusi aiz apvāršņa, sāka krēslot, bet viņi vel sēdēja pieglaudušies viens otram un skatījās tālumā, kur tiko bija zeltainais ceļš uz nezināmu pasauli. Džerijs noliecās pār Sabīni un noskūpstīja viņu uz pieres. Sabīne pacēla galvu, pasmaidīja.

- Ejam uz mājām? Paliek vēss.

Sabīne pamāja ar galvu, sabužināja Džerijas matus un piecēlās. Džerijs arī piecēlās, paņēma viņu pie rokas un pirms griezties uz māju pusi uzsauca Vilhelmam. – Vecīt, marš uz mājām.

Vilhelms saausījās un ieraudzījis, ka saimnieks dodas uz māju pusi, meta pie miera kaiju izdzenāšanai un metās skriet pakaļ uz mājām. Pagāja tikai daži mirkļi, kad viņš jau bija paskrējis viņiem garām un pa kāpnēm skrēja augšup uz māju pusi.

Klusēdami viņi kāpa pa kāpnēm augšup un katrs domāja savas domas, par saulrietu, viņiem, mīlestību. Viņi pat nemanīja to kā bija kāpuši pa kāpnēm un pa taciņu nonākuši līdz mājām, kur viņus elsodams pie durvīm jau gaidīja Vilhelms. Džerijs atvēra durvis, Vilhelms ātri aizļepatoja uz istabu un nosēdās pie izkurējušā kamīna, gaidīdams, kad smainieks iedarbinās šo siltuma mašīnu, lai varētu izžāvēt savu slapjo spalvu. Istabā ienāca arī Džerijs un Sabīne, Vilhelms paskatījās žēlām acīm uz Džeriju, tā vien sakot, ka te ir tik vēsi, ka kamīns būtu pats galvenais, ko tagad iekurināt.

- Es iekuršu kamīnu dārgā, savādāk nedaudz vēss.

- Protams Džerij, es noteikti gribu sasildīties un tavs slapajais suns arī laikam negrib saķert iesnas, smaidot atbildēja Sabīne un atlaidās dīvānā.

Džerijs paņēm dažas pagales ielika kamīnā, tad salika zem tām skaliņus un dažas strēmeles no kādas vecas avīzes, kur virsraksts vēstīja par tuvojošajām prezidenta vēlēšanām. Vilhelms sēdēja līdzās un nopietni vēroja Džeriju, viņš zināja, ka šo rituālu nedrīkst traucēt, viņš saprata, ka tas ir īpašs rituāls, kas liek iedegties kamīnam un dot siltumu. Kaut kad agrāk viņš bija mēģinājis Džerijam atņemt kādu no skaliņim, lai parotaļātos, bet tad bija dabūjis pa ausīm un turpmāk saprata, ka tā nedrīkst darīt. Džerijs uzsķīla sērkociņu un aizdedzināja saburzītās avīzes, tās spoži iedegās un liesmas sāka laizīt skaliņus, kas skaļi sprakšķēdami sāka degt, vel nedaudz un arī sausās priežu pagales iedegsies liesmās un istabu piepildīs priežu siltums.

Džerijs atlaidās līdzās Sabīnei dīvānā un skatījās, kā lēnām iekurās kamīns un istaba sāk uzsilt. Sabīne nolika galvu uz viņa pleca. Miers.

Apr
14

Viņi bija mīlestība.

Džerijs pamodās un atvēra acis. Pa atvērto logu istabā plūda iekšā vasaras rīta svaigais gaiss, tālumā varēja dzirdēt jūras šalkoņu, bija it kā pavisam parasts brīvdienas rīts, it kā. Bet līdzās gulēja viņa, nē, šis rīts nebija parasts, šis rīts bija īpašs.  Viņa vel nebija pamodusies. Džerijs ar labpatiku noskatījās uz viņas kailo augumu, uz viņas krūtīm, kas cilājās pie katras ieelpas, pārslīdēja ar acīm pāri viņas ķermenim. Viņa bija skaista, īpaši, kad gulēja līdzās kaila. Džerijs viegli noglāstīja viņu, viņa pirksti maigi slīdēja pāri viņas ķermeņa izliekumiem, pāri krūtīm, vēderam, tad atpakaļ, līdz kaklam.

Viņa pasmaidīja atvēra acis un paskatījās uz Džeriju.

- Labrīt!

- Labrīt mīļā, nočukstēja Džerijs.

Viņa pagriezās pret viņu, noskūpstīja un pieglaudās viņam. Džerijs turpināja viņu glāstīt, nu jau viņa rokas slīdēja pāri viņas mugurai, dibenam un atkal  uz augšu. Viņa aizvēra acis smaidīja un baudīja glāstus. Viņai tik ļoti patika viņa glāsti, viņai tik ļoti patika, tas kā viņš pieskaras, viņa zināja, ka varētu stundām ļauties viņa glāstiem, baudīt tos.

Arī Džerijs to zināja.

Bija saulainas vasaras rīts, viņi gulēja gultā kaili, viņa pieglaudusies viņam, smaidoša, viņa rokas slīdēja pār viņas augumu maigi un liegi, viņi bija kā viens vesels, viņi bija mīlestība.

Apr
06

Katrs sapnis ir ceļš uz laimi

Atkal aizrunāšos par sapņiem, kārtējās naktis es sapņoju pilnos, spilgtos un reālos sapņus. Tas viss ir atkarīgs no emocijām un  sajūtu radītās gammas. Kā arī miega trūkums kalpo par sapņu mašīnu, jo vairāk esi noguris, jo dziļākā miegā vari iekrist, jo dziļāks miegs, jo vairāk un spilgtāki sapņi. Man patīk sapņot spilgtus un reālus sapņus, bet dažreiz no rīta pamostoties esi gaužām vīlies, jo sapnī ir noticis visskaistākās, vislieliskākais, visforšākais, ko Tu esi vēlējies, ko esi sapņojis ir tiešām piepildījies un noticis, bet kad pamodies, tad esi vīlies, īstenībā dusmīgs, jo kā dr. Hauss teiktu – “vilšanās ir nīkuļu dusmas”. Tomēr es ļoti priecājos par to, ka mums ir dota iespēja sapņot, un reizām kaut vai sapņos izdzīvot mums nesasniedzamās lietas, vai izjust, vai tas tiešām ir tas, ko mums vajag.

Daudzi cilvēki saka, ka viņi neredz sapņus, īstenībā viņi arī redz sapņus, tikai viņi tos neatcerās. Es kādreiz arī neatcerējos no rītiem sapņus, tagad es itin bieži sapņoju un tādus sapņus, ka realitāte pēc tam liekas tik neīsta, tik pelēka un parasta, un sapnī piedzīvotā realitāte ir tik spilgta un spēcīga, ka liekas, ka tā ir pat reālāka par reālo pasauli.

Reiz man bija sapnis pēc kura es pamodos pilns sajūtu, emociju, es neatcerējos, tiešus personāžus, atcerējos nedaudz sapņa sižetu, bet spilgti atcerējos emocijas, sajūtas, jūtas.

Šonakt es arī sapņošu, sapņošu par to, ko vēlos, ko vēlētos un par to, kas varbūt būs, Galvenais ir ticēt pašam sev, saviem sapņiem, tā ir iespēja būt skaistāk! Un kas ir skaisti? Skaisti ir redzēt laimīgus cilvēkus, skaisti ir dzīvot.

Sapņo, dzīvo, esi laimīgs! Smaidi!

Apr
01

Kāpēc tieši 1. aprilis?

Katru gadu no jauna mēs dzenam jokus, ar draugiem, ģimeni, kolēģiem, pat lielas kompānijas reizēm izlaiž spēcīgus 1. apriļa jokus. Kur tas viss ir sācies un kāpēc tas ir 1. aprilis? Ja mēs skatamies vēsturiskā griezumā, tad saknes par to atrodamas jau četrpadsmitajā gadsimtā, kad tika svinēts muļķu festivāls (Festival of Fools),  parasti spāniski runājošās valstīs. Bet galīgi un tīri precīza šīs joku dienas izcelšanās teorija nav zināma. Viens no pirmajiem spilgtākajiem vēsturiskajiem jokiem bija 1686. gadā, kad neskaitāmai cilvēki pulcējās pie Londonas Touvera (Tower of London), lai noskatītos kā tiks mazgātas lauvas, protams joks paliek joks un neviens lauvas nemazgāja.  Ir arī versija, ka pirmais aprilis ir veidojies tāpēc, ka kādreiz jaunais gadts tika sagaidīts 25. martā un svinības ilga nedēļu un beidzās 1. aprili un Tad, kad veica reformas un pārcēla jauno gadu uz 1. janvāri, tad tie, kas svinēja 1. janvārī jokoja par tiem, kas vel svinēja 1. aprili.

Šodien lielākā daļa ziemeļu puslodes atzīmē šo dienu, tā nav officiāla brīvdiena, vai svētku diena, vienkārši visi to atzīmē jokojot un izklaidējot gan sevi gan citus. Vel pirmais aprilis ir arī nozīmīgs ar dažiem īpašiem notikumiem un cilvēkiem, piemēram:

1826. gads – tiek patentēts iekšdedzes dzinējs (kurš mūsdienās to nelieto)

1875. gads – piedzimis rakstnieks Edgars Volles (kurš tad neatcerās 90′to gadu detektīvromānu sēriju ar asinslāsītēm uz sāniem? :D )

1961. gads – piedzimst Sjūzena Boila (Vai kāds vel atcerās šo ‘British got tallent’ superzvaigzni, es nē )

1976. gads – Stīvs Džobs un Stīvs Vozņiaks dibina Apple kompāniju (kurš mūsdienās nezin, kas ir aizkosts ābols)

Protams, es pagaidām tikai nedaudz ievācu informāciju, protams, ja man būtu jāraksta zinātniskais darbs par 1. aprili, vai jāaistāv vēstures disertācija es būtu uzrakstījis krietni vairāk, bet šobrīd ir iznācis tik, cik ir iznācis. Arī es jūs visus sveicu ar 1. aprīli un novēlu jums izjokot draugus, ģimeni, kolēģus, tik pat lieliski, kā esat izjokoti jūs paši!

Veiksmi 1. Aprili, smaidu arī visam turpmākajam gadam

ar cieņu Džeroms Dž. Vaits

Mar
29

Lidosta un dzejnieks

Es apstājos pie sava vecā auto, lai dotos mājup no lidostas. Vietu uz priekšējā sēdekļa bija ieņēmis Vilhelms. Galva bija izbāzta pa logu un priecīgi siekalojās pretīm visiem garāmgājējiem. Bet tikai daži pamanīja, dzelteno purnu, kas laiksi smaidīja pa mašīnas sānu logu. Tie daži bija tie, kuri paši nāca no lidostas puses, kuri bija pavadījuši kādu savu draugu, mīļoto uz kādu no retajiem reisiem, kas pacēlās no šīs nomaļās lidostas. Uz pretējo pusi steidzās dāmas garās kleitās un kungi uzvalkos ar bagāžu padusēs, baidoties nokavēt savu reisu uz otru piekrasti. Vilhelms sarāvās un ierāva purnu atpakaļ mašīnā, kad pāri rēkdama un ar saviem propelleriem gaisu maisīdama aiztraucās kārtējā lidmašīna uz nolaišanās ceļa. Bet pēc mirkļa atkal galva bija arā pa logu un sveicināja visus pretimnācēju.

-        Sveiki! Jūs uz pilsētu? – Aiz muguras ieskanējās parupja vīrieša balss.

Es pagriezos un ieraudzīju brūni iedegušu jaunekli, linu kreklā, kas sen jau bija zaudējis savu balto krāsu un kļuvis viegli pelēks, kājās bija brūnas bikses, nedaudz izdilušas pie ceļiem, spicpurnu kurpes no ādas un galvā noplucis katliņš.

-        Līdz autobusam jāgaida vesela stunda, negribētos tādā svelmē te mētāties, viņš piemetināja.

Es velreiz nopētīju viņu no galvas līdz kājām.

-        Labi rāpies aizmugurē, ceru, ka tev nav bail no suņiem? – uzsaucu viņam viegli smaidīdams, jo zināju, ka Vilhelms nevienam tāpat nekož.

Iesēdos mašīnā, iedarbināju motoru, kas ierūcās kā vecs otrā pasaules kara vācu messeršmits. Uzsāku braukt, tad mirkli vel pakavējos ar skatienu pie mazās lidostaas ēkas un lidmašīnām, kas ceļas augšup. Nedaudz dzelzs, plastmasas, gumijas un degvielas un jau pēcpusdienā tu esi rietumkrastā. Progress, kāds progress, kāda nākotne mums vel ir priekšā. Tā pie sevis domāju, par lieliskajiem atklājumiem, kas uzlabo cilvēku dzīvi, par automobīļiem, lidmašīnām, tvaikoņiem un gāzesplītīm.

-        Mani sauc Džerijs. – Uzsaucu aizmugurē sēdošajam. – uz kurieni jūs aizvest?

-        Sveiks! – Atsauca jauneklis. – Mani sauc Billijs, būtu labi ja jūs mani varētu izlaist pie centrālā pasta, tālāk aiziešu kājām, bet ja nav pa ceļam, būs labi kaut kur tajā pusē Bostonai.

-        O.k. Nav problēmu, man pat īsti līkums nesanāks nobraukt gar pastu. Man pat derētu pašam ieiet pastā.

Jā man derētu ieiet pastā, jā man noteikti jānopērk aploksnes un vēstuļpapīrs. Dažas pastmarkas par četriem centiem. Pie sevis jau prātoju ko es rakstīšu vēstulēs, kā aprakstīšu savus un Vilhelma piedzīvojumus. Uzmetu aci Vilhelmam, kas sajūsmināts izbāzis galvu pa logu ķēra vēju. Viņa prieks bija tik neviltots, ka brīdi es domāju par to, ka cilvēki ļoti reti spēj priecāties tā pa īstam, tā vienkārši pašpietiekami. Tā parasti ir ar suņiem, tie priecājas vienmēr. Cilvēki spēj tikai pašpietiekami un patiesi skumt. Bet arī suņi māk skumt, kad tos atstāj vienus mājās, kad tie sēž pie loga un skumīgi gaida mājās saimnieku un kad ieraugu to pa ceļu nākam mājās sāk patiesi priecāties. Suns ir gudrāks par cilvēku, jo lieki nenogurdina prātu ar muļķībām. Paskatījos uz Vilhelmu, kas neatlaidīgi ķēra vēju. Aizmugurē sēdošais jauneklis klusēja un vēroja ainavu aiz loga,  pēc viņa skatiena varēja saprast, ka viņš maldās skumīgos sapņos tālu prom no šejienes pasaules, kaut kur tālu mākoņos, kur aizlidojis kāds viņam dārgs cilvēks. Līdz pilsētai bija vel vismaz divdesmit minūšu braucviens, tā kā man negribējās runāt, es ieslēdzu radio. Skaļruņos atksanēja Džonija Keša “Cry, cry, cry”. Es saviebos, kantrī, gribēju slēgt jau prom, roka pasniedzās pie kanālu pārslēgšanas pogas, kad pamanīju, ka Billijs klusi dungā līdz – Try, try, try…. cry, cry, cry. Es sapratu, ka nedrīkst. Roka pamira uz vietas, tad atgriezās uz stūres. Lai jau, vai man žēl ļaut cilvēkam skumt.

Mirkli vēlāk radio skaļruņos atskanēja Sinatras samtainā balss, Billijs pacēla galvu un tā starp citu sāka runāt ar mani.

-Viņai bija viszilākās acis visā Masačūsetā, varbūt pat visā Amerikā, – viņš sajūsmināti stastīja, – viņas brūnie mati krita tiks skaisti pār pleciem un staroja saulē kā zeltaini ūdenskritumi. Un tad viņa iekāpa lidmašīnā un vairs nekad es viņu neieraudzīšu.

Billijs apklusa, viņš gandrīz vai negaidīja, ka es viņam atbildēšu, viņš visu to bija stāstījis man, Vilhelmam, sev, visai pasaulei, viņai un nevienam.

-        Tu viņu mīlēji? – Es jautāju

Billijs paskatījās uz mani ar izbrīnu.

-        Mīlēju? Tu jautā vai es viņu mīlēju? Es viņu dievināju, es biju viņas kalps, viņas kungs, viņas galvenais priesteris un upurjērs. Es skatīju viņas acīs debesu zilgmi un dzelmju tumsu. Tik dažāda un varena viņa bija, kas laupīja manu saprātu. – Billijs izkliedza kā neprātīgs, bet tomēr kārtīgi izsakot katru vārdu, zilbi, epitetu.

Viņš novērsās un nosarka, – es esmu dzejnieks. – nočukstēja un ieurbās ar skatienu logā.

Tālāk mēs braucām klusējot, nevajadzēja neko teikt, viņa vārdi atstāja palikošas pēdas. Viņas zilganpelēkās acis, gaišie mati, sārtās lūpas, skatiens un apskāvieni. Mums ar Vilhelmu pietrūks viņas. Viņas tik tiešām pietrūks, viņas smiekli no rītiem, aukstās kājas zem segas vakaros. Acu skatiens.

Jau labu brīdi mēs braucām pa pilsētu un līdz pastam bija atlikuši daži kvartāli.

-        Billij, esam gandrīz klāt, izlaist pie pasta?

-        Jā protams, liels jums paldies.

Mēs apstājāmies pie pasta, es noliku auto stāvvietā un izkāpu no mašīnas, arī Vilhelms uzreiz izleca un sāka ošņāt apkārt esošos stabus, pastkastes un citas mašīnas. Arī Billijs izkāpa no automašīnas un grasījās jau doties prom.

-        Billij! – es viņam uzsaucu.

-        Jā?

-        Paņem manu vizītkarti, ja nu ir kādreiz vēlme aiziet uz kādu pabu, – pasniedzu viņam vizītkarti.

-        Paldies, noteikti ņemšu vērā, – pateicās Billijs, nogalbāja vizītkarti savā krūšu kabatā, pabužinājis galvu Vilhelmam devās Dienvidbostonas virzienā un atvadām pamāja ar roku.

Noskatījos kā viņš aiziet. Viņam tik maz dzīve bija devusi, un tagad bija atņēmusi viskaistāko, kas viņa dzīvē ir bijis. Viņš noteikti uzrakstīs kaut ko skaistu.

-        Vilhelm, sēdi!

Atstāju Vilhemu sēžot un iegāju pastā, rindas nebija tikai viens vecītis pie lodziņa cīnījās ar kasieri, par to, lai viņam dod markas ar brīvības stauju nevis ar karogu. Es izlikos, ka nedzirdu strīdu un mierīgi apskatīju aploksnes un pastkartes. Beigās paņēmu divas pastkartes, vienu ar kucēniem un otru ar sārtu ziedu pušķi. Paņēmu arī četras aploksnes dzeltenā krāsā. Kamēr es izvēlējos pastkartes vecītis bija jau izcīnījis savu cīņu par brīvību un devās uz durvīm ar kušķi pastmarku rokās. Uzsmaidīju kasierie iedevu savu iecerēto pirkumu

-        Man ludzu sešas četrpensu markas

-        Jums ar Brīvības statuju vai karogu, – aizvainoti novilka kasiere

-        Ar karogu, – es smaidot atbildēju, – brīvības statuji izvēlas tikai veci kraķi.

-        četrdesmit astoņi centi – smaidot atbildēja kasiere

Es noliku uz letes trīs ceturdaļdolārus, paņēmu savas markas, pastkartes un aploksnes

-        Nopērciet sev kādu rozi par atlikumu, – atvadoties noteicu un devos uz durvīm.

Ārā pie mašīnas sēdēja Vilhelms un viņu bija apstājis neliels bērnu bariņš un kāda maza meitene bužināja viņu aiz auss.

-        Kā tevi sauc? – viņa uzrunāja Vilhelmu

-        No kurienes tu esi? – jautāja kāds ruds puika

-        Vai tev ir saimnieks ierunājās mazā metene?

-        Mani sauc Vilhelms un es esmu no austrumbostonas un mans saimnieks stāv jums aiz muguras, – es smiedamies ātri nobēru.

Ar spiedzieniem un smiekliem bērnu pūlis pajuka uz visām pusēm.

-        Nu Vilhelm, atkal tev piekrišna no bērnu puses, – pabužinājis viņa galvu noteicu. \

-        Eh braucam mājās!

Es atvēru durvis, lai Vilhelms var ierāpties mašīnā, aizcirtu aiz viņa durvis un pats ieņēmu vietu pie stūres.

-        Nu uz kuru pusi mūsu ceļi ved? – Es jautāju Vilhelmam un iedarbināju mašīnu.

-        Uz priekšu manu draudziņ, uz priekšu pretīm dzīvei! – es piebildu.

 

Mar
29

Vienmēr ir pirmā reize!

Laimas piparmētru ledenes garšo tāpat kā bērnībā. Bērnībā daudzas lietas garšoja labāk. Tagad daudzas lietas neliekas tādas kā bērnībā. Vai jūs zināt, kāpēc notiek tā? Vai šodien tiek ražotas negaršīgākas lietas? Vai mūsu garšas kārpiņas ir notrulinājušās? Es tomēr izvirzu savu teoriju par to kāpēc bērnības atmiņās saglabātās lietas tik spilgtas un spēcīgas?

Atbilde ir pavisam vienkārša un pavisam parasta.

Pieaugušie cilvēki vairs nesajūsminās par vienkāršām lietām, jo tās ir tik pierastas un pieejamas. Saldējums, nieka divdesmit santīmu un ir, pat nedomājot apēdās skrienot no vienas tikšanās uz otru, konfektes vairs nevilina un rotaļlietas jau sen aizmirstas.

Toties pretēji bērni sajūsminās par it kā šķietami vienkāršām un parastām lietām. Viņiem tās nav pavisam parastas un vienkāršas lietas, viņiem tās ir pat ļoti īpašas lietas. Viņi kuru katru mīļu brīdi nevar nopirkt saldējumu un kūkas ir tikai dzimšanas dienās un tas ir ļoti īpaši. Mēs kā pieaugušie esam aizmirsuši priecāties par mazām un parastām lietām, tas tak ir tik pierasti un vispār nav laika par to priecāties. Es tomēr, lai gan esmu gana pieaudzis tomēr mēģinu pamanīt šīs mazās lietiņas un priecāties par tām, vienkārši priecāties, par to, ka pirmo reizi ar velosipēdu esi izbraucis pavasarī, priecāties, par zaļojošo kociņu uz palodzes, par katru jauno lapiņu, ko viņš dzen pavasarim nākot, par kaķi, kurš vienkārši spēlējas ar parastu celofāna maisiņu, par cukurgailīti, kas dāvināts no sirds un garši tik saldi kā pati sirds. Vel man “to do” listē ir pirmais saldējums parkā, pirmā diena, kad būs tik silts, ka varēšu iziet ārā šortos.

Ir tik daudz lietu arī pieaugušajiem par ko priecāties un galvenais nevajag tās uztvert kā pašsaprotamas un parastas lietas. Kā arī vajag veikt sarakstu gluži kā Duglasam Spouldingam no R.Bredberija noveles “Pieneņu vīns”, katram jānēsā līdzi blociņš ar diviem sarakstiem:

1) Lietas, ka šogad tiek darītas pirmoreizi mūžā.

2) Lietas, kas šogad tiek darītas pirmoreizi, bet ir pirms tam darītas.

Un gada beigās, tad apskatoties pamanīsiet, ka vesela gada laikā jūs darat tik daudz jaunu lietu, ka, ja par katru šo lietu jūs priecātos, jūs visu gadu būtu smaidīgs un noteikti laimīgāks arī.

Smaidi!

Mar
25

Laika ceļotāja pilnveidošanās

Šonakt aiz loga vējš un aukstums, uz Latviju nāk ciemos pavasara vētra. Naktī vesela stunda tiek nolaupīta, lai cilvēkiem liktu no rītiem celties agrāk, jo saule no rītiem lec agrāk. Daudzi šo situāciju neatbalsta, lamājas par sabojātajiem laika ritmiem, citi uzskata, ka tā ir iespēja tikties ar sauli vasaras rītos ātrāk. Man kā laika ceļotājam, tas viss ir pie kājas, es tāpat nepārtraukti ceļoju laikā, lēkāju no stundas uz stundu, sekundi aiz sekundes. Tad, kad citi pagriež laiku par stundu, es lai būtu interesantāka dzīve pagriežu to veselas divas reizes. Jau divas naktis pēc kārtas es sev laupu laiku, tā sanāk, gulēt domājot vai domājot, ka guļu.

Pēc nakts domām, pēc sarunām pašam ar sevi un citiem, saproti, ka ir tik daudz lietu uz pasaules, ko Tu pats nesaproti un ja Tev neviens to nepasaka tā arī vari visu mūžu nodzīvot un par to nemaz nenojaust. Šeit es nerunāju par situāciju no A. Konana Doila romāna par Šerloku Holmsu, kuram bija vienalga, ka zeme riņķo ap sauli, jo tas viņa dzīvi neietekmēja, un kāpēc tad atcerēties un zināt šādas lietas?

Šoreiz tas nebija ne par astronomiskiem novērojumiem, ne kādas erudītas zināšanas, kas varētu noderēt kādā TV spēlē, tās bijas zināšanas pašam par sevi. Man ir jāpsasakās tiem cilvēkiem, kas ir spējuši norādīt uz kādām manām nepilnībām, kurām es pats neesmu pievērsis uzmanību, kuras nepamanu vai arī vienkārši daru automātiski, nedomājot. Šobrīd es esmu uz attīstības ceļa, sevis veidošanas ceļa. Citā brīdī es varbūt uz to paskatītos ar domu, bet es taču esmu tāds kāds es esmu, bet šajā brīdī es uz to skatos kā lietu, kas ir nākošā, kas manā dzīvē jāmaina, jāmaina, lai varētu pilnveidot sevi. Es tiešām tagad vēlos rīkoties pareizi.

Paldies!

Tāpēc ir vajadzīgi draugi, ģimene, tuvi cilvēki, kas parāda Tev tavas nepilnības un kļūdas un pašam ir jābūt atvērtam, lai varētu to uzņemt ar vēsu prātu un rīkoties, lai pilnveidotu sevi. Un tas ir pats grūtākais spēt pieņemt kritiku, izanalizēt to un saprast, ka tas ir patiesi.

Mar
23

Suņi rej, bet Džonatans Livingstons lido augšup!

Džerijs skatījās uz pulksteni, ik sekundi notrīsēja sekunžu rādītājs un palēcās par vienu sešdesmito daļu no rinķa līnijas garuma uz priekšu. Sešdesmit reizes un tad pārlēks arī minūšu rādītājs, trīs tūkstoši sešsimt reizes un izkustēsies arī stundas rādītājs. Tā pa dienu astoņdesmit seštūkstoš četrsimt reizes sekunžu rādītājs notrīs un paiet vesela diena no cilvēka mūža. Naktī no sestdienas uz svētdienu pulkstens trijos veselas trīs tūkstoši sešsimt sekundes tiks nolaupītas līdz oktobrim. Laiks tiks pagriezts uz vasaras pusi, tas jau vien rada sajūtu, ka vasara tuvojas.

Džerijs paskatījās pa logu uz bērziem, kuriem teju jau vajadzēs uzplaukt un viss apkārt paliks zaļš, krāsains, ziedošs un smaržīgs. Džerijs skatījas pa logu un domāja, ka pienāks vasara, bet viņš atkal un atkal varēs sēdēt pie jūras ar Vilhelmu. Vilhelms skraidīs pa pludmali un dzenās kaijas, jā viņam pieder pludmale un tie putni ir nelikumīgi privatizējuši un tāpēc ir jāpadzen. Džerijs nesen bija lasījis grāmatu par kaijām, nu tādu maziņu grāmatiņu kur viena kaija bija gudrāka par pārējām un lidoja augstāk un augstāk. Džerijs skatījās uz Vilhelmu, jā viņš dzenā tos stulbos putnus, gudrie putni jau sen ir kaut kur augstāk, kur viņus vienkārši tāpat vienkāršs sun nevar apriet un dzenāt šurpu turp pa pludmali. Sabīne tiko bija aizbraukusi, bija pagājusi nedēļas nogale, bet tomēr kaut kas pietrūka.

Džerijs sēdēja un domāja par kaijām, viņš juta, ka savā dzīvē arī viņš cenšās lidot augstāk, augstāk par citām kaijām, lai viņu netraucētu tie pavisam vienkārši suņi, kas skraida pa pludmali. Īstenībā viņam pašam pieder tāds suns, kas dzenā citus. Viņš arī jutās kā arābu tirgotājs, kurš dodas tālumā ar savu karavānu, suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Tā bija ar visu dzīvi, ar visu viņa dzīvi.

Džerijs izgāja priekšnamā uzvilka kurpes, paņēma no pakaramā savu jaku un nebija ilgi jāgaida, lai asti luncinādams viņam blakus jau stāvētu Vilhelms un gaidīja, kad tiks atvērtas durvis, lai varētu ļepatot uz jūru.

Mar
21

“Nākotne, Cilvēks un Visums caur kvantu teorijas prizmu” Part II

“…viss, kas notiek uz šīs pasaules ir tikai hologrāfisks attēlojums no visuma virsmas, mēs neeksistējam mēs esam tikai hologrammas. Visa pasaule ir hologramma un īstenībā mēs neatrodamies te, bet gan uz visu var noskatīties no visuma malas, no pasaules malas, kur viss ir zināms, bet neviens tur vel nav bijis. Vai ir iespējams, ka visums nemaz neeksistē, bet ir tikai bezgalīgi liela hologrāfiska divdimensiju informācijas virsma. Bezgalīgi gara, bezgalīgi plata un bezgalīgi plāna. Līdz ar to bezgalīgi lielā telpā varētu atrasties paralēli bezgalīgi daudz šāfu divdimensiju hologrāfiskās informācijas virsmu un līdz ar to bezgalīgs skaits hologrāfisko visumu, kas katrs virtuāli ir bezgalīgs, bet aizņemtu bezgalīgi mazu vietu visu visumu virsmu kopumā…”

Džerijs atkal nolika uz galda Džeroma Dž. Vaita zinātnisko traktātu “Nākotne, Cilvēks un Visums caur kvantu teorijas prizmu”. Grāmata bija gana sarežģīta, to bija jālasa uzmanīgi un katra rindkopa, katrs teikums jāpārlasa no jauna, lai varētu izprast galveno domu, kas tur tika ieslēpta. Protams šī grāmata bija krietni vienkāršāka par S. Lema “Summa Technologiae” *, bet neskatoties uz to tomēr bija jāpieliek pūles lai saprastu to visu. Džerijs paskatījās uz Vilhelmu, kurš kā jau ierasts kājas izstiepis gulēja pie kamīna un klusi pie sevis ņurdēja noteikti atkal dzenājot kaijas miegā. Džerijs vēroja Vilhelmu, katru viņa kustību, elpas vilcienu, katru spalviņu. Vai tiešām viņš būtu nereāls, tikai hologramma uz attālas bezgalīgas visuma virsmas? Džerijs apskatīja savu roku, reāla, nekāda hologramma, Džerijs ieknieba sev, sāp. Interesanti vai arī sāpes un citas sajūtas ir hologrāfiskas? Nē, tās būs muļķibas, ko tas Vaits tur raksta, sajūtas nevar būt nereālas un hologrāfiskas, tam viņš neticēja. Kā kaut kāda visuma mala varēja likt viņam mīlēt, mīlēt tik dažādi un patiesi. Viņš arī domāja, ka tikai pats cilvēks spēj mīlēt tik daudz un dažādi. Tik daudzi bija mīlestības veidi, ka grūti bija iedomāties, kā kautkur bezgalīgu gaismas gadu attālumā uz kaut kādas visuma virsmas varēja veidoties viņa jūtas, mātes mīlestība, draudzīgā mīlestība pret Vilhelmu, un kaisles pilnā mīlestība ar Sabīni. Nē noteikti Vaita kungs kaut kur ir nošāvis greizi ar šo ideju.

Džerijs stingri bija nolēmis ticēt tam, ka visas sajūtas rada viņš pats un tikai viņš pats ir par tām atbildīgs.

* S.Lema 1964. gadā sarakstītais zinātniskais traktāts http://en.wikipedia.org/wiki/Summa_Technologiae

Mar
15

Ārā ir tik stiprs vējš, ka pat pīles lido ar pakaļu pa priekšu.

Nētīšām atcerējos joku: Ārā ir tik stiprs vējš, ka pat pīles lido ar pakaļu pa priekšu.

Jā reizēm kad kaut kas neizdodas tā kā plānots labāk ir neteikt, ka tev neizdevās, vai nesanāca, labāk saki, ka baigi interesanti ir sanācis. Tāpat, ja ir tik stiprs vējš, ka tu saproti, ka lido ar pakaļu pa priekšu, tad smaidi visiem un saki, ka tā ir vislabāk lidot un ja viss izdosies kā plānots arī pārējie sekojot avam piemēram lidos ar pakaļu pa priekšu un katrs centīsies to darīt ātrāk un skaistāk un pareizāk un beigu beigās kaut arī lidosi ar pakaļu pa priekšu tomēr būsi priekšā visiem pārējiem.

Jebkuru situāciju var vērst par labu sev, var vērst par labu, galvenais ir atrast izeju, kaut arī tā ir kā saka caur pakaļu. Nekas nenāk viegli, nekas nenotiek tāpat vien. Lielākā daļa lietas liek mums mācīties un apgūt kaut ko jaunu savā dzīvē, un galvenais atklāt kaut ko jaunu pašiem sevī, atklāt pašiem kaut ko jaunu savā dzīvē. Ar pakaļu vai ne ar pakaļu pa priekšu galvenais ir nezaudēt drosmi cīnieties un dzīvot savu dzīvi!

Es daru to un ticu, ka ar savām rīcībām spēju ietekmēt savu un apkārtējo cilvēku dzīves!

Older posts «